Darbu autore: māksliniece Inga Pērkons

Vienmēr gribas teikt: “Skatieties darbos! Tur viss, kas ir manī, tur dvēsele vaļā, un viss vārdos pateiktais lieks.” Diemžēl, tas par īsu, cilvēkiem gribas zināt vairāk un vēl vairāk līdz pat bibliogrāfiskiem datiem. Esmu cilvēks, un man tāpat kā visiem gribas priecāties par mazākiem vai lielākiem sasniegumiem. Katrreiz, kad gūstu panākumus konkursos un esmu iekļauta vai izvirzīta pārstāvēt mūsu Latviju starptautiskos pasākumos, priecājos. Mirklis aiziet, eju uz nākamo savu virsotni, un savā bibliogrāfiskajā datu bāzē neesmu ierakstījusi neko. Vienmēr svarīgāk licies darbos meistarību parādīt nevis secīgi rakstiski aizpildīt rindiņu aiz rindiņas par to, cik daudz diplomu saņemts.

Un, ja nu tomēr vēl kādam tas ir interesanti, tad esmu dzimusi (1969), augusi  Latvijā, mans pirmais nozīmīgākais skolotājs ir LPM muzeja īpašnieks Raitis Cinks. Pēc daudzreizējiem mēģinājumiem iestāties LMA, kur vienmēr atdūros pret birokrātijas sienu (nav nokārtoti centralizētie eksāmeni, nav pabeigta Rozentāla skola vai lietišķā vidusskola utt.) sapratu, ka laikam man cits ceļš ejams. Nonācu tur, kur man jānonāk, un dzīve mani aizveda pie Krievijas māksliniekiem. Mani skolotāji ir Vitālijs Makarovs (Essentuki) un Vladimirs Koževņikovs (Sanktpēterburga). Pateicoties viņiem un savas meistarības izaugsmei, man radās iespēja piedalīties Starptautiskos plenēros visādās pasaules valstīs: Serbija, Indija, Melnkalne, Francija, Itālija, Spānija, Gruzija, Grieķija u.c. Manas gleznas ir nokļuvušas muzeju kolekcijās: Indijā Himalaju kalnos N.Rēriha centrā ir divi mani darbi, tāpat arī Serbijā un Melnkalnē. Tie ir sasniegumi, kas silda manu sirdi un dod iespēju man ceļot pa pasauli ar molbertu un gleznot. Un mans vislielākais lepnums ir par to, ka ceļojot un piedaloties augstas klases plenēros, visi mani bērnības sapņu mākslinieki tagad man ir personīgi pazīstami un draugi. Gleznoju visu mūžu, ceļš līdz tam ir bijis diezgan garš.      

Privātkolekcijās mani darbi ir atrodami pa visu pasauli, varbūt vienīgi vēl Dienvidamerikā to nav. Tieši tur šobrīd dodos! Būs arī tur! 

Par mākslu un misiju.

Cilvēkam gribas domāt, ka viņš ir kaut kas īpašs un ārpus visa. Te stāsts : “Reiz barons uzcēla pili un iekopa tur skaistu dārzu. Kalpiem lika darīt: būvēt, ravēt utt. Pats apsaimniekoja savu pili un vēl dažus ciemus tai apkārt, un likās tam, ka viņš tik liels un varens”. Braucu garām es ar molbertu tai pilij tagad. Ir pagājuši 300 gadi. No pils vien gruveši un kāda pussabrukusi siena un aprises par to, kas kādreiz bijis. Blakus ceriņkrūms un liela pļava ar sniegpulkstenīšiem, ko reiz pirms 300 gadiem tos kāds te iestādījis, lapegles līdz mēnesim, un vēl šis tas. Skatos uz tiem sniegpulksteņiem un saprotu: tie auga tad un aug joprojām, tagad jau ir pļava. Kurš bija varenāks šajos 300 + gados?

Par to arī manas gleznas – par to, ka esam dabas daļa. Un svarīgi ir tikai mirkļi, priekš manis notvertie – saules mirkļi gleznās, notvertā noskaņa, sadzirdētā skaņa, vai tāluma mirdzēšana – sajūtas. Es runāju caur krāsām ar savas dvēseles sajūtām, un ieraudzīt to var tieši tāpat – sajūtās!